Ēkas vēsture iesniedzas tālajā 1772. gadā, kad abpus tirdzniecības kanāla koka tiltam tā vienā galā Vecliepājas pusē tika uzceltas divas nelielas, pret kanālu vērstas ēkas. Tās kalpoja tilta sardzes un muitas vajadzībām. Šeit pa tirdzniecības kanālu kuģi ieradās uz muitas kontroli. Starp ēkām atradās ceļš, pa kuru gājēji un braucēji virzījās tālāk pilsētas iekšienē. 

1830. gadā vecā tilta vietā tapa jauns – izgriežamais koka tilts. Arī šajā laikā kustība uz Lielo ielu noritēja starp abām ēkām. 

1881. gada rudenī tika pabeigta jauna akmens/metāla tilta būve. Tas tika pārcelts jūras virzienā par 70 metriem, tādējādi radot iespēju aizmūrēt veco tilta vietu starp abām ēkām un izveidot plašu zāli. Tas notika 1894. gadā. Vienotās jaunās ēkas apdarē tika izmantoti eklektikas un jūgendstila elementi. Pašās 19. gadsimta beigās ēkā iekārtoja Strādnieku namu. 

Pasaules ekonomiskās krīzes laikā no 1928. līdz 1933. gadam namā atradās zupas virtuve bezdarbniekiem un darba līgšanas vieta. 

Apkārtnes jūrnieki un zvejnieki šo vietu pazina pēc leģendārā kroga „Pie Mellās bumbas”. Pēc Pirmā pasaules kara pie ēkas fasādes pret tiltu novietoja augstu mastu, kurā uzvilka melnu bumbu, ja bija slikts laiks vai draudēja vētra, tādējādi brīdinot rūdītos jūras vilkus par briesmām. Tā arī 30to gadu beigās izveidotais zvejnieku krogs ieguva savu nosaukumu „Pie melnās bumbas”. Turpat kanālmalā tajos gados bija stihiski izveidojies zivju tirgus, kur zvejnieki tirgoja lomus tieši no laivām. Zivju kārotājiem jau pa gabalu bija skaidrs: ja uzvilkta melnā bumba, tad zvejnieki jūrā nav gājuši un zivju nav. 

Otrā pasaules kara laikā ēkai palaimējās, jo tā necieta no vācu bumbvedēju uzlidojumiem. Diemžēl nav pieejama informācija par to, kā šī ēka tika izmantota kara laikā un tam sekojošajos gados. 1950.gados tajā bija paredzēts izveidot zivju restorānu, bija pat pasūtīts projekts un izdomāts nosaukums "Zelta enkurs". Projekts netika realizēts, jo sāka applūst ēkas pagrabi. 

1967. gadā te sāka darboties vissavienības izgudrotāju un racionalizatoru biedrības Liepājas pilsētas un rajona nodaļa. Ēkā bija izstāžu zāle, bibliotēka un kantora telpas. Tajā darbojās arī Liepājas tautas amatieru fotostudija "Liepāja". No šī laika ēka ieguva nosaukumu novatoru klubs. Pēc tam daudzus gadus ēka netika pienācīgi apsaimniekota un uzturēta. 

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā ēkā vairākus gadus bija pamesta novārtā. Mainījās tikai tās īpašnieki, bet viņu attieksme pret šo būvi, kas savā „mūžā” bija mainījusies līdzi laikam, nemainījās. 

Līdz 1992.gadam ēka bija vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, bet toreizējais kultūras ministrs arhitekts Jānis Dripe izsvītroja daudzus pieminekļus no attiecīgā saraksta, tostarp arī šo ēku. 1997. gadā Liepājas dome pieņēma lēmumu iekļaut to sevišķi svarīgo Liepājas būvju sarakstā. 

Cita dzīve šajā Liepājai tik nozīmīgajā vietā sākās 2003. gadā, kad ēka nonāca uzņēmuma SIA „SB” īpašumā. Jaunie ēkas īpašnieki necentās ietaupīt uz restaurācijas rēķina. Pārplūdušos pagrabus nosusināja un 2005. gadā ēka bija atdzimusi no jauna. Mājai, kurai vairāk nekā divu gadsimtu garumā bijusi nozīmīga loma liepājas vēsturē, tika piešķirts senais piejūras pilsētas vārds – Libava. 

Arhitekta Guntara Vīksnas un interjera dizaineres Antras Blektes kopdarba rezultātā ir tapusi celtne, kurā eleganti apvienota senatne un mūsdienas. Te viss ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Pēc jaunākajiem dizaina un tehnikas standartiem aprīkotajā namā ir saglabāti seno ķieģeļu sienu fragmenti. Bijusī tilta sardzes māja, muita, strādnieku nams, zupas virtuve, bārs un novatoru klubs atdzima tā pašreizējā veidolā.